1941.gada 14.jūnija deportācija – noziegums, ko neaizmirsīsim nekad.

Šodien pieminam PSRS komunistu (boļševiku) režīma veiktā nozieguma – Latvijas iedzīvotāju masu deportācijas – 75 gadadienu.

Vairāk nekā 15 000 Latvijas iedzīvotāju deportāciju 1941. gada 14. jūnijā pēc PSRS valdības, PSRS Valsts drošības tautas komisariāta, PSRS Iekšlietu tautas komisariāta rīkojumiem un norādījumiem, ar LK(b)P un vietējo padomju varas iestāžu atbalstu sagatavoja LPSR Valsts drošības tautas komisariāta, kā arī Baltijas Sevišķā kara apgabala štāba 3. daļas darbinieki. To īstenojot, izsūtīšanā iesaistīja PSRS IeTK konvoja karaspēka daļas, Iekšlietu tautas komisariāta un milicijas darbiniekus, kā arī vietējos komunistiskās partijas un padomju aktīvistus.

Deportējamās ģimenes tika nosūtītas uz dzezceļa stacijām, kur ģimenes galvas (vīrieši) tika šķirti no ģimenēm un nosūtīti uz nometnēm. Arestētos ieslodzīja dažādās PSRS Iekšlietu tautas komisariāta t.s. “pārmācības darbu nometnēs” (koncentrācijas nometnes bija Vjatlagā, Usoļlagā u.c.), kur pret viņiem uzsāka “izmeklēšanu”, sagatavoja apsūdzības slēdzienus, kurus parasti nosūtīja apstiprināšanai PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Sevišķajā apspriedē. PSRS IeTK Sevišķā apspriede ieslodzītajiem piesprieda nāves sodu vai ieslodzījumu labošanas darbu nometnēs no 3 līdz 10 gadiem. Apsūdzības raksti lielākoties bija balstīti uz “noziegumiem”, kuri bija paredzēti KPFSR Kriminālkodeksa 58. pantā (galvenokārt tie bija t.s. kontrrevolucionārie noziegumi, kas izdarīti Latvijas Republikas neatkarības laikā un t.s. pretpadomju aģitācija pirmajā padomju okupācijas gadā).

Pēc Latvijas Valsts arhīva projekta grupas precizētajiem datiem 1941. gada 14. jūnijā tika arestēti 5259 cilvēki, nošauti 700, nometnēs un nometinājumā miris 5381 cilvēks.

Pēc soda termiņa beigām dzīvus palikušos koncentrācijas nometnēs ieslodzītos neatbrīvoja, bet gan nosūtīja izsūtījuma nometinājumā uz PSRS attāliem rajoniem.

Deportētās sievietes, bērnus un gados vecos cilvēkus izsūtīja mūža nometinājumā uz Krasnojarskas novadu, Novosibirskas apgabalu un Kazahstānas ziemeļu rajoniem, kur viņiem PSRS Iekšlietu ministrijas speckomandantūru uzraudzībā galvenokārt bija jāstrādā mežrūpniecības uzņēmumos, kolhozos un padomju saimniecībās. Nometinājuma vietās nomira vairāk nekā 1900 izsūtīto Latvijas pilsoņu. Deportētie dzimtenē varēja atgriezties piecdesmito gadu vidū, bet daudzi — tikai sešdesmitajos gados un septiņdesmito gadu sākumā. Atbrīvojot no specnometinājuma, izsūtīšanas laikā atņemtais īpašums netika atdots.

Izvesto Latvijas cilvēku vienīgais “noziegums” bija tas, ka viņi bija Latvijas gaišākie prāti, strādīgākie cilvēki, mūsu zemes patrioti.

Šo padomju komunistu (boļševiku) noziegumu pret Latviju un tās iedzīvotājiem mēs neaizmirsīsim nekad !

 

Informāciju par 1941.gada 14.jūnija deportācijām var atrast arī šeit:
* Latvijas Valsts arhīvs 
* Latvijas Okupācijas muzejs
Fonds Sibīrijas bērni
Melānijas Vanagas virtuālā ekspozīcija “Esi pats !”
* Vikipēdija
un citur.

Autors: Jānis

Dalīties ar šo rakstu